Menedžmenta teorijā pagājušā gs. izveidojās četras nozīmīgas menedžmenta skolas – zinātniskā; administratīvā; cilvēcisko attiecību; kvantitatīvo metožu skola.
19.gs. beigās menedžmentā izveidojās trīs pieejas – procesa; sistēmas; situācijas pieejas.
Procesa pieeja pamatojās un menedžera funkciju aprakstu. Menedžerim pēctecīgi jāveic visas funkcijas, organizēšana, motivēšana un kontrole.
Sistēmas pieejā visi procesi un notikumi tika skatīti kā vesels kopums. Viena no populārākajām sistēmas koncepcijām ir 7-s teorija. Koncepcijas nosaukumā ir 7 faktori, kas ir svarīgi organizācijas attīstībā – stratēģija, prasmes, vispārpieņemtās vērtības, struktūra, sistēma, štats, stils.
Situācijas pieeja uzskatāma drīzāk par domāšanas veidu, mazāk par konkrētas rīcības kopumu. Menedžera uzdevums ir īsā laikā pieņemt lēmumu, kā rīkoties konkrētā, bet neskaidrā situācijā.
I.Šumpeters ieviesa jēdzienu ''mikrodinamika'', kas apvieno iniciatīvu, novatoriskumu un uzņēmēja garu, kurus var attīstīt noteiktos apstākļos.
Mūsdienu menedžmentā pastāv trīs iezīmētas tendences: atgriešanās pie pagātnes, uzsverot materiālās, tehniskās bāzes nozīmi mūsdienu tehniskā progresa apstākļos; pastiprināta uzmanība organizācijas kultūrai, demokratizācija, darbinieku iesaistīšana pārvaldes funkciju īstenošanā; pārvaldības starptautisko faktoru pastiprināšanās.
Menedžments ietver gan zinātni, gan specifisku darbības veidu un praksi, metodes un formas gan makro, gan mikro līmenī.…
