Māksla un morāle ir cieši saistīti jēdzieni. Manuprāt, tam, ko sacer atsevišķs cilvēks, ir liela nozīme, protams, ja viņa darbam ir liela mākslinieciska vērtība un tas spēj iespaidot cilvēkus.
Nevajadzētu nonākt galējībās, apgalvojot, ka ir:” jānoliedz jebkāda mākslas pakļautība morālei vai arī katram rakstītāja vārdam jāatrodas valsts kontrolē.”(2. ,3,4.lpp.) Manuprāt, mākslai ir jāatspoguļo tās estētiskās vērtības, kas ir aktuālas katrā sabiedrībā. Piemēram, Andreja Pumpura eposā „Lāčplēsis”, latviešu meitenes morālās vērtības tika atspoguļotas Laimdotas tēlā. Viņa tēlota kā kautrīga, zinoša, izpalīdzīga būtne. Šīm īpašībām bija dominējošā vērtība 19.gadsimta sabiedrībā Latvijā. Māksla un morāle pastāv cieši blakus. Tikai tiem literatūras daiļdarbiem ir vērtība, kuri audzina un izglīto. Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa darbā „Purva bridējs” notiek patstāvīga cīņa par morāles vērtībām. Kristīne cīnās par Edgaru, lai tas atteiktos no uzdzīves un dzeršanas. Tātad, šeit blakus pastāv māksla un morāle.…
