Pašlaik ir otrais gadu desmits, kad praktiski tiek realizēta virtuālā realitāte. Sākotnēji šie zinātniskie sasniegumi tika izmantoti aeronautikā, ģeoloģijā, datorgrafikā un kompjūteru ražošanā, transportā, loģistikā un citās nemedicīniskās nozarēs.
Pieaugot kompjūteru iespējām un virtuālo attēlu līmenim, šī specifiskā zinātnes nozare kļuva nozīmīga arī mediķiem. Pirmie virtuālās realitātes izmēģinājumi notika militārajā medicīnā, kur vajadzēja atklāt pēc iespējas efektīvākas metodes, kā palīdzēt kaujās cietušajiem. Pamazām šie sasniegumi tika ieviesti arī civilajā medicīnā. Šie šķietami nereālie attēli spēja parādīt cilvēku visās trijās dimensijās - tas tika nosaukts par “Visible Human” (redzamā cilvēka) projektu. Pieņemot trīsdimensiju attēlu ( turpmāk tekstā - 3D) kā reālas personas attēlojumu, pavērās jaunas iespējas medicīnas izglītībā un tehnoloģijās ( tā sauktajā simulēšanā - dažādos tehniskos trenažieros), kā arī slimību diagnostikā (tika izveidota virtuālā endoskopija). …
