Diena rit uz beigām, un saule, piekususi ilgi mūsu garen garos ceļus apstarot, sāk sarkt no dziļās piepūles. Viss debesjumss iestarojas sarkans kopā ar to.
Un abi sarkst, it kā apmulsuši būtu.
Saule liekas vēl maigāka, daiļāka, un mīlestība ierūcas krūtīs, aizmiglojot visas sajūtas, kas bijušas līdz tam.
Debess vaigi paliek bālāki, līdz aptumšojas, kamēr tā aiziet projām, atstājot mūs uz laiku tumsā vienus.
Un atkal aust rīts, vēja čukstiem uzrunājot zāles stobriņus un saulei apspīdot manu vaigu.
Jā, viņa tiešam nāk atpakaļ.
…
