Elektromagnētiskās indukcijas parādības novēro magnētiskos laukos tad kad to sakarā realizējas noteiktas izmaiņas laikā. Šo parādību pamat izpēti sāka M. Faradejs, pēc tam to attīstīja Lencs, bet fundamentālāko attīstību veica Dž Maksvels.
E=-dΦ/dt
Kur E ir EDS, kas tiek inducēts, ja caur kādu noslēgtu kontūra ierobežota laukuma laika gaitā iet cauri mainīgs magnētiskais lauks.
Φ var raksturot šādi :
Lauka stiprums, ko raksturo ar magnētisko indukciju B=B(t)
Kontūra ietvertās virsmas laukums S=S(t)
Indukcijas B(t) un S(t) savstarpējā orientācija
Gadījumos, kad kontūrs ir vadošs, tajā EMI dēļ radīsies EDS , kā arī sāks plūst strāva I-indukcijas. Zīmīgi ir tas, ka šīs strāvas plūšanas virziens darbosies pretī tām izmaiņām, ko radīs EMI. Respektīvi, ja B(t) pieaugs, tad strāva I plūdīs pretēji pulksteņrādītāja virzienam.
Ja kādu vadošu materiālu šķērso laikā mainīga magnētiskā plūsma, tad šo materiālu var iedomāties kā veselu virkni noslēgtu kontūru, kuros tiek inducēti EDS, kuri savukārt rada noslēgtās jeb cirkulārās strāvas – virpuļstrāvas, jeb Fuko strāvas.
Šīs strāvas :
Ievērojot to indukcijas dabu, rada pretlauku ierosmes laukam B(t), tādējādi vājinot to,
Daļu magnētiskā laukā uzkrātās enerģijas pārvērš siltumā (izkliedē zudumos), jo katra virpuļstrāva ko rada EDS, ar noteiktu pretestību izdala jaudu.…
