Secinājumi
Viegli garīgās attīstības traucējumi un mācīšanās traucējumi ir izplatītākie, bet tie nav precīzi diagnosticējami, īpaši starpstadiju jeb robežgadījumu posmā. Noteicošais faktors, lai neveidotos noraidoša attieksme pret mācīšanos ir skolēnu zināšanu, prasmju un intelektuālās attīstības līmeņa izpēte. Atklājot bērnā stiprās puses, tās mērķtiecīgi jāattīsta, lai sasniedzamais rezultāts būtu pēc iespējas sekmīgāks. Ikdienā skolēniem jānodrošina korekcijas – kompensācijas darba iespējas mācību un audzināšanas procesā. Saskarsmes veicināšana var palīdzēt bērnam attīstības procesā.
Darba videi, kurā mācās bērns ar garīgās attīstības traucējumiem, ir jābūt labvēlīgai un radošai, kā arī drošai.
…
