Tiesību teorija

1. Tiesību normas jēdziens, raksturīgākās pazīmes, uzbūve.

Tiesību sistēmas centrālo kodolu veido tiesību normu kopums, kas nosaka tiesisku kārtību valstī. Tātad tiesību sistēmas pamatelementi ir tiesību normas.
Tiesību norma nozīmē vispārēju noteikumu, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā, precīzi formulē subjekta tiesības un pienākumus. Ja vienai pusei nosaka tiesības, otrai automātiski būs pienākumi. Šādos gadījumos tiesību normas pārvēršas par tiesiskajām attiecībām.
Tiesību normas ir kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības, un to izpildi garantē valsts. Tiesību norma ir likumdevēja vai cita normas izdevēja darbības rezultāts – jaunrades akts. Tiesību normas attiecīgi sagrupētas veido tiesību institūtus, savukārt sagrupējot līdzīgus tiesību institūtus veidojas tiesību nozares.
Tiesību normu klasifikācija - tiesību normu grupēšana pēc to būtiskajām pazīmēm. Visplašākā ir tiesību normu grupēšana pa tiesību nozarēm, kuras pamatā ir tiesiskās regulēšanas priekšmets un metode. IEDALA:
1. Pēc nozarēm - materiālās un procesuālās, publiskās un privātās, valsts tiesību, administratīvo tiesību, finansu, krimināltiesību, civiltiesību u.c. normas. Izšķir vispārējas un konkretizējošas, tiešās regulējošās darbības un palīgdarbības tiesību normas.
2. Pēc formas - vispārinātības pakāpes-vispārējās un konkrētās normas.
3. Pēc izdevējas iestādes - likuma normas, likumpamatoto aktu normas un deleģētās likumdošanas normas. Šāda normu klasifikācija ļauj noteikt to hierarhiju un juridisko spēku.
4. Pēc spēkā esamības noteiktā teritorijā- republikāniskās nozīmes normas,- vietējās nozīmes normas(attiecas uz noteiktu teritoriju- pašvaldību saistītie noteikumi).
5. Pēc personu loka - vispārējās un speciālās normās. Pirmās attiecās uz visām personām, kas dzīvo attiecīgā teritorijā, bet otrās uz noteiktu personu loku(pensionāri, sievietes, militārpersonas u.c.).
6. Pēc darbības laika -pastāvīgas darbības un pagaidu darbības normas.
7. Pēc priekšrakstu rakstura – imperatīvās un dispozitīvās t.normas. Imperatīvās – satur absolūti noteiktu noteikumu, kas izteikts kategoriskā formā (krimināltiesību, finansu u.c.). Dispozitīvās – pie tām pieder tās, kas satur uzvedības noteikumus, ko regulējamo attiecību subjekti var konkretizēt un precizēt savstarpēji vienojoties (civiltiesības). Bez
tam iedalās regulatīvās un aizsargājošās normās.
Regulatīvās normas tieši regulē sabiedriskās attiecības, piešķiroties tiesības un pienākumus. IEDALA:
pienākumu uzliekošas - nosaka personai veikt noteiktas pozitīvas darbības;
aizliedzošās - nosaka pienākumu personām atturēties no attiecīga veida darbībām;
pilnvarojošās - nosaka subjektiem tiesības ar pozitīvu saturu – personas tiesības izmantot brīvību.
tiesību aizsargājošās - reglamentē juridiskās atbildības apjomu, subjektīvo tiesību nodrošināšanu, paredzot pat piespiešanu.
Primārās normas ir tiesību normas, kas konstitucionāli nostiprina ekonomikas un politikas, pilsoniskās sabiedrības un valsts iekārtas savstarpējo attiecību pamatus, subjektu tiesības un pienākumus. Normas – principi - noteikumi, kas pauž un nostiprina tiesību principus. Kolīzijas normas - priekšraksti, kuri nosaka normu pretrunu pārvarēšanas kārtību.
Tiesību normas struktūra. Katras tiesību normas struktūrā ietilpst 3 elementi- hipotēze, dispozīcija un sankcija.

…