Cilvēka pārtapšana no „miesas cilvēka” „garīgā” un atjaunotā cilvēkā ir ļoti būtiska, jo „ja šis pārtapšanas ideāls nav noteikts vai arī tas paliek kaut kur fonā, tad kalpošanā cilvēks ieiet rutīnā un ticības dzīvē – tādos kā ēnainos laukos.”1 Taču ne jau mēs esam spējīgi sevi veidot par garīgi atjaunotu cilvēku, šīm dziļajām iekšējām pārmaiņām ir jāsākas, jādarbojas pēc Dieva iniciatīvas, mūsu uzdevums ir caur lūgšanām lūgt Dievam, lai tas stiprina mūsu ticību, lai tā neapdziest, bet tver ar vien lielākus plašumus mūsu sirdīs, lai Dievs vadītu mūsu iekšējo cīņu ar „veco” cilvēku. …
