Vēlākajos dzīves gados šī izjūta no zemapziņas laužas uz āru, tā pamodina cilvēkus. Tāpēc, manuprāt, ir maldīgi domāt, ka pasaules izjūta sastāv no pieredzes, ko mēs uzkrājam sevī gadu gadiem. Nē, mūs veido tas sajūtu kopums, ar ko mēs esam saskārušies bērnībā, un jāteic, ka tas ir vairāk nekā pietiekami. Tāpat kā neizgudrosi divriteni no jauna, tāpat neatklāsi jaunas sajūtas, tās visas ir mūsos iekšā. Tās tikai gaida īsto laiku, kad parādīties gaismā.
Patiesībā pasaules izjūta ir ļoti personiska, intīma, un reti tā ir primitīva, jo pat visvienkāršākās sajūtas veido attieksmi, kura savukārt ir kaut kā pamatā – attieksme pret ģimeni, attieksme pret nacionālām vērtībām, attieksme pret materiālo pasauli un citās. Filozofijā pasaules izjūtas ir grūti nodalīt, tās viena otru ietekmē, pastāv mijiedarbība vai teoriju atkārtošanās.…
