Salīdziniet dažādos veidus, kā valdnieks var pārņemt varu valstī.
„Visas zemes, visas kundzības, kam bijusi un ir vara pār cilvēkiem, ir valstis, un tās ir vai nu republikas, vai principāti. Principiāti var būt vai nu mantoti – pār tiem ilgu laiku valdījušas viņu kungu asinis, - vai jauniegūti.” 1
Mantotās valstis, kas pieradušas pie sava valdnieka , ir daudz vieglāk noturēt un nepazaudēt, nekā jaunās, tikko iegūtās valstis. Tomēr, arī gadījumā, ja principiāti ir mantoti, ir jāievēro noteikumi, lai tos nepazaudētu – nedrīkst radikāli mainīt principātā jau iedibināto kārtību, jāprot izmatot jebkurš gadījums, kas varētu nākt par labu jaunajam valdniekam.
Jaunos principātos rodas vairāk grūtību, nekā jau mantotos. Viens no iemesliem, kādēļ cilvēki saceļas pret savu valdnieku ir tas, ka valdniekam nākot pie varas, tauta domā, ka valdnieks darīs visu tautas labā, bet, ja tomēr valdnieks izdara kaut ko tādu, kas tautu neapmierina, tā saceļas pret savu valdnieku. Šādā situācijā par ienaidniekiem top visi, ko valdnieks ir aizskāris. Viņš nevar palikt draugos arī ar tiem, kas valdniekam palīdzējuši nokļūt savā titulā, jo tas nespēj attaisnot viņu cerības.
Tās valstis, ko iekarojot pievieno kādai vecai valstij, vai nu pieder pie tās pašas valodas, vai nē. Ja pieder, tās ir ļoti viegli noturamas, it sevišķi, ja nav radušas dzīvot brīvībā. Lai šādas valstis drošu noturētu, pietiek, ja ir iznīcināta iepriekšējā valdnieka ģimene, jo, ja tiek paturēti iepriekšējie apstākļi un nav atšķirības likumos, ļaudis dzīvo mierīgi un valsti ir vieglāk pārvaldīt. Arī gadījumā, ja vecajā valstī un tikko tai pievienotajā valstī ir atšķirīgas valodas, bet vienādas parašas, to ir viegli noturēt, tomēr jāraugās uz divām lietām: pirmkārt, lai būtu iznīcināta vecā valdnieka cilts, otrkārt, lai ne nemainītu likumus, ne nodevas.
…
