Berlīnes banku skandāls

Pēc Vācijas atkalapvienošanās un Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā daudzi politiķi vēlējās, lai Berlīne kļūtu par metropoli. Tika plānots, ka drīzumā pilsētas iedzīvotāju skaits sasniegtu 6 miljonus. Vācijas Bundestāga lēmums par valdības atrašanās vietas pārcelšanu no Bonnas uz Berlīni bija galvenais ilūziju iemesls par pilsētas nākotnes potenciālu. Taču, lai jaunajos apstākļos īpašu uzmanību veltītu finansu politikas stingrai kontrolei un pārdomātai realizācijai, metropoles attīstības plānošana notika uz jaunu aizņēmumu un parādu rēķina. Metropoles izveides plānos ieinteresētas bija arī vairākas bankas, kas vēlāk izveidoja a/s „Berlīnes banku savienība”( „Bankgesellschaft Berlin”).

Pirmās idejas par vairāku Berlīnes banku apvienošanos vienā holdinga kompānijā radās jau 80.-desmitajos gados. Pie idejas realizācijas ķērās 1992. gadā. Vienā akciju sabiedrībā „: Berlīnes banku savienībā” bija jāapvienojas 4 finansu institūcijām: „Berlīnes bankai” (die Berliner Bank), Berlīnes zemes bankai ( die Landesbank Berlin), Berlīnes hipotēku un ķīlu zīmju bankai (BerlinHyp) un toreizējai Dzīvokļu celtniecības kreditēšanas sabiedrībai, kas vēlāk ieguva Berlīnes Investīciju bankas (Investitionsbank Berlin) nosaukumu.

Berlīnes banka

Berlīnes banka (BB) pirms iestāšanās banku holdingā atradās grūtā situācijā. Pēc Vācijas atkalapvienošanās toreizējā bankas vadība tiecās pēc ekspansijas. Rietumvācijas daļa banku sektorā bija jau sadalīta, tāpēc Berlīnes banka izvēlējās stipri riskantus darījumus, kas saistīti ar kredītu izsniegšanu. Drīz vien Berlīnes banka bija iesaistījusies neizdevīgos darījumos, kur izvēlētais risks neattaisnojās , jo kredītņēmēji bankrotēja. Tās bija pirmās grūtības. Tā kā bankas līdzīpašnieks ar 51 % akciju bija Berlīnes zeme, bankas pamatkapitāls tika palielināts par 115 miljoniem vācu marku (DM). Ar Berlīnes bankas pievienošanos jaunajā banku holdinga kompānijā Berlīnes zeme turpmāk izvairītos no jaunas bankas pamatkapitāla palielināšanas.…