Fridriha Nīčes poēma “Tā runāja Zaratustra” ir grūta lasāmviela, pareizi viņš raksta: „Grāmata visiem un nevienam.” Poēmu bija interesanti lasīt. Lai gan saskatīju tajā daudz ironijas, dusmu, nonācu pie atziņas, ka sirdī Zaratustra bija labs cilvēks. Grāmatas sākumā teikts, lai Nīči neuztver pārāk burtiski, jo viņš mīl visu izteikt stipri un asi. Viņa izteicienus vajadzīgs vienmēr ņemt par dažiem toņiem zemāk, jo domu forma viņam bieži ir ne mazāk svarīga par pašu domu. Ja iedziļinās Nīčes darbā, tad viņš cenšas pateikt, lai mēs neejam pie tuvākā, jo tā mēs sevi pazaudējam; no tā mēs tikumu neizveidosim.
Nīči vada doma par “mūžīgo atgriešanos” un par “pārcilvēku”, par cilvēces pilnīgākas attīstības stadijas pārstāvi. Viņš ir atradis veidu, kā šīs idejas attēlot, liekot tās mutē Zaratustram, senajam persiešu pravietim un ticības dibinātājam. Nīče ar Zaratustras muti sludina cilvēcei jaunu morāli, jaunus pasaules uzskatus.…
