Vilis Plūdonis ir ne vien lirisks liroepiķis, bet arī meistarisks liriķis. Viņa labākie dzejoļi radušies galvenokārt 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajos divos gadu desmitos. Viņš rada virtuozu dabas dzeju, bērnu liriku, kā arī sabiedriski progresīvus filozofisko pārdomu dzejoļus.
V. Plūdoņa pirmais dzejoļu krājums „Pirmie akordi” iznāk 1985. gadā. Ar šo grāmatu viņš ienāk latviešu literatūrā kā jaunstrāvniekiem tuvs reālists, dabas un mīlestības liriķis.
Plašu vietu Plūdoņa tāpat kā K. Skalbes lirikā ieņem dabas dzejoļi. Plūdoņa dabas dzeja raksturīga ar lielu emocionālu siltumu, sirsnīgumu, ko rada galvenokārt bieži lietotie deminutīvi. Dzejnieka lielo mīlestību pret dabu izjūt tādos dzejoļos kā „Pavasarī”, „Pūpoliņi”, „Ziemas pasaciņa” u. c. Plūdonis dzejoļos labi prot atveidot dabā valdošo noskaņu. Dzejolī „Atvasara” dziļi var izjust skaistās rudens dienas dzidrumu, pavasarīgumu, bet „Tveice tīrelī” – karsto vasaras svelmi, kad apklusuši putni un viss liekas pamiris.…
