Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas Līgums), kas stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī, izvirzīja dalībvalstīm augstus mērķus: monetārā savienība līdz 1999. gadam, kopīga politika vairākās jaunās nozarēs, Eiropas pilsonība, kopīga ārpolitika un drošības politika un iekšējā drošība. Izmantojot Māstrihtas Līgumā paredzēto iespēju Līgumu revidēt, dalībvalstis izstrādāja un 1997. gada 2. oktobrī Amsterdamā parakstīja jaunu Līgumu, kas pastiprina Savienības politiku un pilnvaras, jo sevišķi tādās jomās kā tiesiskā sadarbība, personu brīvā kustība, ārpolitika un veselības aizsardzība. Plašākas pilnvaras tika piešķirtas Eiropas Parlamentam, nostiprinot tā asociētā likumdevēja statusu.
Līgums tiek iedalīts septiņās sadaļās, kas ietver Kopējos nosacījumus izmaiņas Eiropas Kopienu dibināšanas līgumā, nosacījumus par kopējo ārējo un drošības politiku, nosacījumus sadarbībai tieslietu un iekšlietu jomās, kā arī vispārīgos noslēguma nosacījumus. Līgumiem pievienoti 17 protokoli un 33 deklarācijas, to skaitā Protokols par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem, kā arī dalībvalstu vienošanās, izņemot Lielbritāniju, par kopējo sociālo politiku. Līgums nostiprināja sekojošo:
Vēlākais 1999. gadā Eiropas Savienība ieviesīs kopējo Eiropas valūtu. Tajā var piedalīties tās valstis, kas izpilda līgumā noteiktos ekonomiskos priekšnoteikums, tā saucamos konverģences kritērijus. Lai sasniegtu tam nepieciešamo dalībvalstu ekonomisko harmoniju, tika paredzēta cieša ekonomikas politikas saskaņošana. Jaunās valūtas stabilitāte sākot ar 1999. gadu jāpārrauga neatkarīgai Eiropas Centrālajai bankai (ECB).…
