-
Eseja par Latvijas vēsturi
Saulei austot, mazais putniņš uzspurdza gaisā, lai sajustu rīta burvību. Viņš zināja, ka priekšā ir garš ceļš, jo kāds tam bija pastāstījis par zilo upi, kas sevī glabā tik daudz atmiņu un notikumu. Upe bija aiz vairākiem līdzenumiem un mežiem, bet tas putniņu neatturēja no lielās zinātkāres, un viņš devās ceļā.
Un lūk, tā arī bija. Upei blakus bija apmetušās nelielas ļaužu grupas, kuras izskatījās pēc medniekiem, kurai tautai tās piederēja, tā arī nav zināms. Mazliet tālāk jau redzamas mednieku ciltis, kas ieceļojušas no Eiropas austrumu daļas. Tās apmetušās Osā, pie Piestiņas upes un pie Burtnieku ezera- Zvejniekos. Lūk, tieši priekšā soļo mūsdienu somu, igauņu un lībiešu priekšteči, arī viņi šeit ir uz apmešanos.
Tieši no šī skatu punkta putniņš saredzēja kā Kurzemes lielākajā daļā dzīvoja rietumlatviešu cilts – kurši, uz austrumiem no kuršiem, Lielupes auglīgajā līdzenumā dzīvoja lepnie un bagātie zemgaļi, starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu novadi, Latgalē un austrumu Vidzemē dzīvoja latgaļi, Latgaļu kaimiņi rietumos bija lībieši, ziemeļos - lībiešiem radniecīgie igauņi, bet austrumos - krievi. Latvijas ziemeļu novados -ziemeļrietumu Vidzemē un Kurzemes pussalas ziemeļos - dzīvoja somugru tauta, ko sauc par lībiešiem, jeb līviem.
Pārlidojot apbrīnojamo meža platību, redzams kā ļaudis ar divžuburu spīļarklu ar dzelzs lemešiem apstrādā savu zemi, bet tur tālāk jau vīriem rokās ir platasmens cirvis, ar to bija vieglāk nolīst mežu, lai ierīkotu jaunu tīrumu. No kultūraugiem cilvēki audzēja miežus, kviešus, ziemas rudzus, prosu, zirņus, pupas, auzas, kaņepes, rāceņus. Labības novākšanā galvenais darbarīks bija sirpis ar stipri izliektu asmeni, bet Rietumlatvijā, kur to nelietoja, - izkapts. Graudus sasmalcināja rokas dzirnās. Tepat kalēji prot iegūt ne tikai dzelzi, bet arī tēraudu ar dažādu oglekļa sastāvu. Viņu lielo meistarību apliecina dažādo ieroču izgatavošana. Tāpat arī rotkaļi savu māku izkopuši līdz pilnībai.…
Redzot Zemgali un tās auglīgo zemi, var saprast, ka tieši tā vairojusi viņu bagātību. Viss šajā novadā bija varenāks un greznāks nekā citur. Zobeni un dunči garāki, kaujas cirvji smagāki, rotaslietas lielākas un krāšņākas. Kakla riņķiem vien jau bija pieci dažādi veidi, tāpat arī rotadatām. Sastopamas gan greznas rotadatas pārklātas ar sudraba platējumu, gan krustadatas ar tādu galvas rotājumu, kas atgādina ziedlapu. Arī saktas ir diezgan plaši izplatītas, sastopamas gan plāksnes saktas, gan stopa saktas, gan pakavsaktas. No gredzeniem iecienītākie ir bronzas spirālgredzeni un gredzeni ar pamīšus saejošiem galiem un paresninātu, vītu vai tordētu priekšpusi. Zemgaļu kapulaukiem parasti izraudzītas grantainas vai smilšainas augsnes. Tā kā Zemgalē pauguri sastopami reti, tad kapulauki parasti ne ar ko neatdalās no apkārtnes. Atšķirībā no citiem novadiem Zemgalē ugunskapi ir satopami ļoti reti. Zemgaļu apbedījumi parasti ierakti 25 - 130 cm dziļi pamatzemē; mirušie guldīti ovālās vai taisnstūrveida bedrēs ar noapaļotiem stūriem. Sieviešu apbedījumiem raksturīga ZZR - DDA vai Z - D orientācija, vīriešiem pretēja. Vīriešu kapavietās sastopami šķēpi, naži, cirvji, izkaptis, uzmavas kalti, iemauktu dzelži, pieši, dzeramie ragi. Sieviešu apbedījumos raksturīga piedeva ir kaplis, ko novieto pie kājām, sirpjveida nazis, īlens un parastais nazis. Bieži sastop bronzas krustadatas, važiņu rotas ar piekariņiem un zvārguļiem, kakla riņķus, saktas, spirālaproces, gredzenus. Lūkojoties uz tagadējo Vidzemes un Latgales pusi, kur apmetās senie latgaļi, zeme nav tik auglīga kā bagātais Zemgales līdzenums, toties šie novadi pieder pie skaistākajiem Latvijā. Diemžēl latgaļiem nebija lemts dzīvot mierīgi šajā skaistajā zemē. Austrumos latgaļiem bija jāsargā savas robežas no krievu iebrucējiem. Daudz cīņu vajadzēja izcīnīt ar somugru ciltīm - igauņiem un lībiešiem. Arī radniecīgie leiši cauri sēļu zemei palaikam devās sirot latgaļu novados.
