-
Mācību procesa psiholoģiskie pamati
Mācības ir specifisks izziņas veids, ko vienmēr virza skolotājs; tām ir konkrēts un šaurāks mērķis, jo mācību procesā skolēns „atklāj” to, kas zinātnē jau sen ir atklāts. Izmantojot cilvēku uzkrātās zināšanas un pieredzi skolēns iet īsāko ceļu zināšanu, prasmju un iemaņu apguvē. Ja skolotājs pamatīgi zinās izziņas likumsakarības, izpratīs pastāvošo saikni starp cilvēka izziņu un praktisko darbību, tad ceļš uz zināšanām būs rezultatīvāks.
Skolotājs spēj mērķtiecīgi risināt ar skolēnu izziņas darbību saistītus uzdevumus, ja pats dziļi izprot mācību procesa gnozeoloģiskos pamatus un psiholoģisko struktūru. Šeit jāmin, ka gnozeoloģija ir filozofijas nozare, kas pēta izziņas avotus un līdzekļus, kur izziņa ir domāšanas bezgalīga tuvošanās izziņas objektam, - virzīšanās no vieglākā uz grūtāko, no nezināmā uz zināmo u.tml.
Mācību procesā skolēni izzina objektīvo pasauli, kas balstīta uz katra cilvēka individuālo pieredzi, kura veidojas pakāpeniski. Skolotāja rīcībā vienmēr jābūt informācijai par skolēnu zināšanu līmeni, par prasmēm zināšanas lietot praksē, tāpēc rodas problēma, kā gan īsti noteikt skolēna izziņas darbību. Šajā jomā darbojas psihologi kā Dž.Bruners, P.Galperins, Ž.Piažē, L.Vigotskis u.c., kuri uzkrājuši daudzas atziņas.
Izziņas procesā ar praksi tiek pārbaudīts atziņu patiesīgums, tas arī ir galvenais izziņas procesa galamērķis. Zināšanas nav pašmērķis, tās apgūst, lai izmantotu praktiskajā darbībā, tāpēc skolēnam labi jāizprot sava praktiskā uzdevuma darbības zinātniskie pamati, jo pretējā gadījumā grūti cerēt uz panākumiem. …
Referātā vērsīšu uzmanību uz L.Vigotska izteiktajām atziņām: 1) par to, ka „mācībām jāapsteidz attīstība”, 2) „tuvākās attīstības zonu” un sakarībām starp attīstību un mācīšanos, 3) domāšanas un runas ietekme uz bērna psihisko attīstību. Aplūkošu P.Galperina atklāto zināšanu apguves ciklu un tā struktūras piecus posmus, kas skaidro, ka intelektuālā darbība nodrošina ārējās darbības pāreju uz iekšējo. Šādu procesu psiholoģijā sauc par interiorizāciju. Tāpat arī aktualizēšu ģenētiskās psiholoģijas pamatlicēja, šveiciešu psihologa Ž.Piažē teoriju par bērna domāšanas attīstību, kas balstīta uz loģiku un bioloģiju, un raksturošu arī viņa izvirzīto teoriju par intelekta attīstības stadijām. Iepazīšos ar amerikāņu psihologa Dž.Brunera likumsakarībām bērna kognitīvajā attīstībā un aplūkošu sociālās percepcijas atkarību no sociālās pieredzes.