Tas nenotika vienā naktī. Nevar strikti nodalīt dienu, kad no garīgajiem rakstiem pievērsās laicīgajiem. Pat zinātniskie raksti par latviešiem un latviešu valodu laicīgo rakstu sākumposmā tika sastādīti garīgo rakstu ietekmē, no garīdzniecības viedokļa. Tie bija sarakstīti vācu vai latīņu valodā.
Izglītotie vācu garīdznieki arī uzskatāmi par laicīgo rakstu sekmētājiem līdz pat 19. gs. vidum. Laicīgie raksti Latvijā parādījās gandrīz vienlaicīgi ar laicīgajiem rakstiem Rietumeiropā. Diemžēl latviešiem bijusi nabadzīgāka iztēle, tādēļ sākumā bijuši tikai tādi raksti, kā, piemēram, par tautas ētisko audzināšanu un sociālā stāvokļa uzlabošanu. Latviešus skubināja skoloties.
Vecais Stenders (Gothards Frīdrihs Stenders, 1714. – 1796.) bija tas censonis, kurš tā īsti lika pamatu latviešu laicīgajai rakstniecībai.
Ārzemēs Stenders vāciski sarakstījis plašu latviešu valodas gramatiku (1761.), paraugam pierakstīdams arī dažas latviešu tautasdziesmas. Populārzinātnisko rakstu krājumā „Augstas gudrības grāmata” (1774.) Stenders pirmais centās maz izglītotajam latviešu zemniekam izklāstīt augstās gudrības – teorētiski izkskaidrot dažādas dabas parādības un to cēloņus.
Ar to vien bija par maz, Stenders „iemēģināja roku” arī kā dzejnieks. Pie viņa dzejiskajiem rakstiem pieder „Jaukas pasakas in stāsti” (1766.), „Jaunas ziņģes” (1774.) un „Ziņģu lustes” (1789.).…
