Andreja Pumpura eposā „Lāčplēsis” darbojas divi nozīmīgi sieviešu tēli – Laimdota un Spīdala. Abi šie tēli ir cieši saistīti ar Lācplēša likteni un varoņdarbiem, ietekmē un maina viņa raksturu. Ar to palīdzību autors rāda divus pretstatus: tumsu un gaismu, velnišķo un dievišķo, šaubas un mieru.
Gan Laimdota, gan Spīdala ir apveltītas ar neparastu skaistumu, taču abu sieviešu tēlu rakstura iezīmes ir galēji atšķirīgas, atšķirības vērojamas jau tēlu ārējā izskatā. Pirmajā sastapšanās reizē Staburadzes un Burtnieka meita Laimdota Lāčplēsim liekas tik apburoši skaista, ka atgādina dievieti vai kādu debesu parādību:
„Līdzīga viņa kā mēnesnīca,
Ar magonu ziediņiem jaukta;
Tumšzilās acis tai nolūkojās
Tik liegi kā austoša diena;
(..) Mati bija atsieti vizulīšiem,
Tie nolaidās sprogās līdz ceļiem.”
…
