Bārdas dzeja ir ļoti savdabīga un emocionāla. Dzejoļi ir kā gleznas – krāsaini, iespaidīgi un piesātināti, kuros ir manāmi trīs motīvi – daba, dvēseles pārdzīvojumi un filozofiskas pārdomas. Bārdas dzeju caurvij romantismam raksturīgās iezīmes. Tā ir liriska un trauksmaina, raksturīgs personifikācijām bagāts dabas tēlojums, ritma dažādība un pretstati, kas it kā tiek sakausēti, tā ir tāda kā pretstatu sintēze. Vadās pēc principa – domāt ar tēlu palīdzību. Bārda nenoliedz racionālo, bet ir robeža, aiz kuras darbojas tikai intuīcija. Tikai cilvēka gars zina, ka dzīvība ir mūžīga plūsma, mūžīga jaunradīšana. Just ir svarīgāk nekā zināt. Cilvēka uzdevums ir izkopt savu dvēseli. Bārdas dzeja liek domāt par skaisto dvēseli, kas ir mūžīga. Bet dvēsele nav saistīta tikai ar pārlaicīgo, tā ir saistīta arī ar laicīgo.…
