Katrs esam individualitāte un atšķirīgs, tomēr mums ir tik daudz kopēju iezīmju – dzīvojam vienā valstī, maksājam vienus rēķinus, mēģinām izaudzināt bērnus par labiem cilvēkiem un uztraucamies par naudu. Lai gan Latviju nevar uzskatīt par tik internacionālu zemi kā, piemēram, Ameriku, Franciju, Vāciju vai citas lielvalstis, ejot pa ielu, braucot sabiedriskajā transportā vai atpūšoties varam sastapt tik daudz un dažādu ādas krāsu un nacionalitāšu cilvēkus – sievietes ar blondiem matiem un zilām acīm, vīriešus tumšu ādu un melnu matu krāsu, mazuļus dzidriem smiekliem, matiem un acīm, kas dzīves laikā vēl mainīsies. Katrs no musm ir individualitāte. Un šeit sākas stereotipu un pirmo iespaidu elle... Vai esat ievērojuši, ka tik daudz spriežam pa cilvēku pēc izskata vai pāris pateiktiem vārdiem? Ir taču moderni dzīvot bez jebkādiem aizspriedumiem, tomēr cik iespējams patiesībā tas ir? Vai „neskati vīru pēc cepures” darbojas reālajā dzīvē?
Šķietami mazsvarīga un nemanāma problēma ir ebreju vai tā saucamo žīdu diskriminācija. Latvijā un, šķiet, arī daudzviet citur pasaulē, radies stereotips, ka ebreji ir negodīga un skopa tauta, vārdam „žīds” piešķirta negatīva nokrāsa, bet kādēļ gan? Ko tad patiesībā, sakot ”žīds”, mēs domājam? Nacionalitāti vai ticību? …
