Nāve kā izpētes objekts Annāles vēstures skolā parādās tās attīstības trešajā posmā, kad vēstures pētnieku uzmanības lokā arvien nozīmīgāku vietu sāka ieņemt t.s. mentālā vēsture. Cilvēku attieksmes dažādība pret aizkapa pasauli un nāvi ir viens no mentālās vēstures izpētes aspektiem, kas ļauj jaunā veidā palūkoties uz to, cik lielā mērā pastāvošie priekšstati par nāvi ir ietekmējuši (un ietekmē) cilvēku psiholoģiju, un tādējādi nosakot cilvēku attieksmi arī pret dzīvi un šīs pasaules vērtībām. Nāve ir viens no kolektīvās apziņas elementiem, bet apziņa nav statiska, tādēļ pakāpeniski notiek izmaiņas arī cilvēka un nāves attiecībās.
Mentalitāte ir plašs pētniecības un izziņas lauks, jo tā dod iespēju atklāt informāciju, kura aplūkojamajā vēstures posmā nav iegūstama izmantojot citus vēstures avotus. Mentālās vēstures pētniecības pamatā ir iepriekšējo Annāles virziena vēsturnieku izstrādātā metodoloģija, piemēram, Fernāna Brodēla (Fernand Braudel) attīstītā „ilgā laika” (fr. „la longue duree”) koncepcija.
Referātā izvirzītais uzdevums ir atklāt Annāles skolas vēstures pētnieku izmantotās izziņas metodes, to pielietojumu viņu darbos, un kā viņi risina nāves problemātikas jautājumus. Kā arī, jau augstāk minētos mentālo izmaiņu aspektus – cilvēka un nāves attiecību izmaiņas ilgstošā laika posmā.
Ievērojamākais no Annāles skolas vēsturniekiem kurš veicis atsevišķu pētījumu cilvēka attieksmes pret nāvi izmaiņu problemātikā ir Filips Arjess (Philippe Aries). Viņa piecpadsmit gadu ilgušais pētnieciskais darbs apkopots grāmatā „Cilvēks Nāves priekšā” (fr. „L'Homme Devant La Mort”). Šajā darbā autors norāda uz to, bieži maz ievēroto lomu, kādu ieņem nāve tajā garīgajā un materiālajā sistēmā, kurā cilvēki veido priekšstatus par ap sevi esošo pasauli, un cik būtiskas viņiem šajā kontekstā ir dzīvo un mirušo attiecības. …
