Mūsu senči, veicot atbilstošus rituālus, ir rūpējušies, lai viņu labklājība būtu nepārtraukti pieaugoša. Tā nav māņticība, jo mūs vada racionāls misticisms. Latviešiem dzīvē ir trīs lieli notikumi – piedzimstot viņš ienāk pasaulē, apprecoties uzņemas atbildību par sevi un nākamajām paaudzēm, bet aizejot tik un tā uzskata, ka dzīve turpinās... Viņā saulē.
Bēres ir daļa no cilvēka dzīves rituma. Dzīve šajā saulē ir tikai uz kādu laiku, bet īstā dzīve turpinās viņā - veļu saulē. Mirušais cilvēks seno latviešu priekšstatos netiek izolēts no saskarsmes ar dzīvajiem. Viņš joprojām paliek savas ģimenes loceklis, kas neredzamā formā ir kopā ar saviem radiniekiem. Seno latviešu priekšstatos cilvēks sastāv no auguma, veļa un dvēseles, mirstot augumu saņem zeme un tas satrūd, bet velis turpina dzīvot veļu valstībā, savukārt dvēsele atgriežas pie Dieva. Latviešiem nav bijuši precīzi sistematizēti uzskati par dvēseles, auguma un veļa nodalīšanos pēc nāves, pamatā ir priekšstats par mirušā aiziešanu veļos.
Latvietis ar nāvi samierinājās, izturējās pret to, kā pret nenovēršamu. …
