Eiropas Savienība ir kas vairāk, nekā valstu konfederācija, bet tā arī nav federāla valsts. Faktiski tā ir pilnīgi jauns un vēsturiski unikāls veidojums. Tās politiskā sistēma pēdējo 50 gadu laikā ir nepārtraukti attīstījusies un balstās uz vairākiem līgumiem, sakot no 1950. gados Parīzē un Romā parakstītajiem līgumiem, līdz 1990. gados parakstītajiem Māstrihtas, Amsterdamas un Nicas līgumiem.
Saskaņā ar šiem līgumiem Eiropas Savienības dalībvalstis deleģē daļu no to valstiskās suverenitātes kopējām iestādēm, kas pārstāv ne tikai to valstiskās intereses, bet arī kopējās intereses.
Līgumi veido tā saucamo „primāro tiesību aktu” kopumu. No tiem izriet liels „sekundāro tiesību aktu” kopums, kam ir tieša ietekme uz Eiropas Savienības iedzīvotāju dzīvi ikdienā. To, galvenokārt, veido regulas, direktīvas un ieteikumi.
Minētos tiesību aktus, kā arī ES politikas kopumā, pieņem trīs galvenās iestādes:
Eiropas Savienības Padome (kas pārstāv dalībvalstis),
Eiropas Parlaments (kas pārstāv iedzīvotājus) un
Eiropas Komisija (politiski neatkarīga iestāde, kas aizstāv Eiropas kopējās intereses). …
