Otrais autoritārisma vilnis saistāms ar totalitārisma kultivēšanu. Šo laika posmu ievadīja nacisma nākšana pie varas Vācijā 1933.g. 30. janvārī. Sekojot Vācijas piemēram, autoritārisms radās arī Austrijā, Igaunijā, Latvijā, Grieķijā, Rumānijā, Slovākijā. Atkārtoti autoritatīvie režīmi nodibinājās Spānijā un Bulgārijā. 1939. gadā no 29 Eiropas valstīm tikai 12 pastāvēja demokrātiska iekārta. Eiropā valdīja apziņa, ka autoritāras politikas valstis ir efektīvāk funkcionējošas, salīdzinot ar demokrātiju, kurai ir nepieciešams daudz ilgāks laiks lēmumu pieņemšanā. Demokrātija ir novecojusi politiskā struktūra, kura nav darbspējīga. 30. gadu nogale bija diktatūru triumfa laiks. Totalitārisms pats par sevi ir grūti definējams, jo tā veidols ir atkarīgs no diktatora, tāpēc nav novelkamas robežas starp to, kas ir un kas vairs nav totalitārs režīms. Tāpēc ir vērts apskatīt kopējās iezīmes dažādās teritorijās, lai iezīmētu aptuvenas galvenās tendences. Pirmā totalitārisma pazīme ir orientācija uz ideoloģiju. Totalitārs režīms ir ideoloģisks režīms, nevis vienkārši elite, kas vēlas noturēt varu. …
