H. Ibsens pirmās ainas aprakstā raksta:
„Pērs Gints, spēcīgs, gadu divdesmit vecs puisis, nāk pa taku lejā.”
Jau šajā teikumā autors atklājis visraksturīgāko šim tēlam. Pērs Gints gāja un gāja. Visu dzīvi viņš gāja neapstādamies, lai atrastu vietu pasaulē.
Es piekrītu kādam savam domubiedram, kurš ir teicis, ka „Pērs Gints ir sapņotājs un dzejiska dvēsele, kura lielākajai daļai cilvēku, vienkāršajiem, konservatīvajiem, seklajiem un uz reālo dzīvi orientētajiem, nav saprotama”. Var jau būt, ka tā ir iedomība, bet es sevi nekad neesmu identificējusi kā sabiedrības vairākuma – „pelēkās masas” – daļu. Tieši tādēļ man liekas, ka Pēru saprotu. Diemžēl lugā ļoti daudzi viņu nesaprata, nevarēja pieņemt to, ka viņš nav tāds kā visi. Pērs Gints bija daudz pārāks, viņš varēja visus izjokot, bet viņš tur nejutās laimīgs, jo apkārtējie viņu uzskatīja par traku. Uz šādiem uzskatiem Pērs atbildēja:
„Es esmu daudz labāks un vairāk vērts.
Es neesmu traks, kā domājat.”
Un tad Pērs Gints iesāka savu ceļu, viņš iesāka meklēt kaut ko, kas piepildītu viņa dzīvi.
…
