Ecce homo. Kā cilvēks top tas, kas viņš ir. Šis darbs, kas sarakstīts 1888. gadā, uzskatāms par Nīčes garīgo testamentu. Pats profesors saka, ka "Visu vērtību pārvērtēšana: tā ir mana formula cilvēces visaugstākās pašapzināšanās aktam, kas manī tapis par miesu un ģēniju." Šo grāmatu varam uzskatīt arī par sava veida apkopojumu viņa iepriekš sarakstītajām grāmatām. Tā skar tēmas, kuras lasītājos var izraisīt dažāda spektra emocijas –piekrišanu un sajūsmu, vai pilnīgi pretējo – riebumu un dusmas uz autoru. Tajā skaitā – par vāciešiem, savu attieksmi pret sievietēm, par saviem lasītājiem, par Vāgneru. Pirmo reizi paņemot rokās šo grāmatu un pāršķirstot, mani šokēja dažu nodaļu nosaukumi – „Kāpēc es esmu tik gudrs,” un „Kāpēc es rakstu tik labas grāmatas.” Tas izraisa domas, ka autors ir pārāk augstās domās par sevi, pat iedomīgs. Grāmatu esmu lasījusi vairākas reizes un katru reizi tajā atklāju ko jaunu. Tomēr kopumā laikam es piederu pie tiem lasītājiem, kuru tā līdz galam šī grāmata tā arī nav spējusi uzrunāt. Taču dažas no skartajām tēmām spilgti palikušas atmiņā – par tām arī runāšu šajā darbā.…
