Šajā krājumā ievietotie “Pēdējo dzeju” dzejoļi ir Strēlertei veltītie, bet tie ir arī krājuma nozīmīgākie. (..)
Padomju okupācijas laikā Virzas dzeja bija aizliegta, pat viņa vārdu nedrīkstēja publiski pieminēt. Daudz ūdeņu ir aiztecējuši kopš laika, kad tika sacerēti šajā krājumā publicētie dzejoļi; daudz gadu aizgājis kopš visiem notikumiem, kurus tur var izlasīt. Daudz cilvēku, kas toreiz dzīvoja, jau staigā pa Viņsaules takām. Bet Latvija atkal ir brīva. Billīšu istabās atkal ēnu met vecais kastaņu koks, un katru gadu zied jasmīna krūms, kurš nosala 1940./41.gada bargajā ziemā. Pret debesīm ik vasaru kāpj jautri apiņi. Un Luksemburgas dārzā Parīzē joprojām čalo Mediči fontāns, fauns nebeidz stabulēt un Verlēna pieminekļa pakājē aug vijolītes...
Atjaunotā Latvija ir pieredzējusi daudzu aizmirstu rakstnieku, gleznotāju, komponistu, skulptūru un stilu augšāmcelšanos. Virzas “Pēdējās dzejas” ir kā nostāvējies vīns, kam bijis gana laika sagaidīt savu baudītāju — ne garša, ne smarža, ne krāsa nav cietusi. Darbs un tā radītājs ir sagaidījis augšāmcelšanos.
…
