Kārlis Skalbe ir spējis radīt neiedomājami jaukas un interesantas pasakas. Varbūt tieši tās viņam ir palīdzējušas pārciest visas grūtības, jo pats Skalbe ir teicis, ka pasakas un dzeja raksturo viņu pašu. Katrā viņa pasakā ir atrodama kāda ētiskā vērtība, piemēram, garīgā bagātība, pakļāvība un uzticība kungam, cieņa, mīlestība, labsirdība, spēja piedot utt.
Pirmā pasaka, ko es izlasīju, bija „Karaļa krāsnkuris”. Šī bija mana mīļākā pasaka, jo tieši šajā pasakā rakstnieks spēja parādīt lielo cilvēkmīlestību, pakļāvību un cieņu pret kungu. Krāsnkuris deva kungam visu, ko vien varēja, pretī neprasot neko. Vecītis bija cēls, laipns un labsirdīgs.
„Viņš būtu izpūtis tā savu dvēseli, ja ar to varētu glābt karalienes dzīvību...”
Nākamā pasaka bija „Nabaga bramins,” kurā skaidri atklājās garīgo un mantisko bagātību vērtība. Kaut arī bramina sieva uzskatīja, ka viņš nav bagāts, viņš tāds tomēr bija. Patiesā viņa bagātība slēpās viņa sirdī. Tā bija garīgā bagātība, kurai nevajag naudu, pili un greznas drēbes. Viņa dvēsele bija bagāta ar vārdiem, kas spēja aizkustināt arī citus cilvēkus.…
