Mīlestība nejautā... Tā atnāk tad, kad vismazāk to gaida... Atnāk un pārņem it visu – sirdi un prātu, miesu un dvēseli, tevi un visu tavu pasauli! Un tad, kad tā tevi pārņēmusi tik ļoti, ka tu aizmirsti sevi pašu, tu zini – tā ir īsta, dziļa un nezūdoša...tā ir tik liela un aptveroša kā debesjums! Un katras lielas mīlestības aizsegā dzīvo liels stāsts!
Ne jau vienmēr mīlestība uzzibsnī spēji kā zibens no pirmā acu skata. Mīlestība var nākt arī ar laiku-lēni, neapjausti un uzmanīgi. Stipra un patiesa mīlestība iet roku rokā ar laiku, tā gaida īsto brīdi, kad atklāties! Ar katru dzirdēto vārdu no otra cilvēka lūpām, ar katru pamanīto vissīkāko kustību, ko otrs veic, var nākt apjausma par ko lielu un spēcīgu-par mīlestību! Sākums mīlestībai var būt tik nevainīgs, tik draudzīgs... Pat nejauša, pavisam īsa saruna var būt iesākums vēl neapjaustai mīlestībai. Mīlestībai, kas izaugusi no pavisam nevainīgas draudzības. No draudzības, kas liek otru saukt par labāko draugu. Draudzības, kura, neskaitot minūtes, ļauj pavadīt stundas kopā ar šo draugu, kura atver sirdi un ļauj ar draugu runāt par visu. Un tikai ar laiku spēji nāk atklāsme, ka šis draugs patiesībā jau ilgu laiku ir kas vairāk kā labākais draugs. Viņš ir tas cilvēks, pēc kura sidrs nemitīgi ilgojas, cilvēks, par kuru ik sekundi tu domā, cilvēks, kura tuvumā izzūd laiks un telpa, apkārtējie cilvēki un notikumi tikai tāpēc, ka viņš ir blakus.…
