Cilvēka izpratne humānisma laikā

Ievads.
Cilvēks ir pati augtākā būtne uz šīs pasaules. Bet to es saku 21. gadsimtā, kad tas ir visiem zināms un liekas pašsaprotami. Cilvēcei ilgus gadus nācās nodzīvot, lai saprastu, ka cilvēks ir kaut kas neatkārtojams, kaut kas unikāls. Cilvēks ir būtne, kas ir ļoti ziņkārīga, tāpēc cilvēks tiecās izzināt visu, kas viņam interesē. Un ar katru gadsimtu cilvēce ir kļuvusi arvien gudrāka, arvien izglītotāka, arvien drošāka,
Katrā vēstures laika posmā cilvēks tiek uztverts savādāk, tāpēc vēlos savā referātā apskatīt kā tas bija humānisma laikmetā, jo šajā laikā uzskati par cilvēku ļoti mainījās. Mēs varam pateikt lielu paldies humānistiem, kas lauza iestigušo viduslaiku periodu un viduslaiku uzskatus, aizstājot to ar jaunām idejām ar jaunu cilvēku uztveri.
Savā referātā aplūkošu tās sfēras, kurās notika vislielākās izmaiņas humānisma laikā, kādas ir ideju atšķirības no viduslaiku idejām, centīšos izskaidrot kā humānisms izpaudās un kā tas vispār radās.

Humānisma rašanās.
„Humānisms ( lat. humanus – cilvēcīgs ) – uzskatu un rīcības sistēma, kam raksturīga cilvēkmīlestība, cieņa pret cilvēku un viņu tiesībām, rūpes par cilvēka labklājību un vispusīgu attīstību. Humānisma idejas sastopamas jau dažādu tautu folklorā, dažādās literatūras, filozofijas un reliģijas koncepcijās, bet kā izveidojusies idejiska kustība humānisms radās renesanses laikmetā cīņā pret personības apspiešanu un baznīcas politisko un idejisko varu, pievēršoties antīkajai zinātnei un mākslas vērtību apgūšanai.”1
„Renesanses humānisma idejas balstījās uz Cicerona (I gs.p.m.ē.) izteikumiem, ka humānisms ir cilvēka spēju augstākā pakāpe un šo spēju pienācīgs novērtējums liecina par kultūras un morāles attīstību.
…