Kad man nākas darīt kaut ko pirmo reizi, kā šoreiz piedalīties „ēnošanā”, es vienmēr uztraucos un baidos no nezināmā. Tajā dienā es cēlos agri no rīta, lai neaizkavētos, un jau jutu taureņu deju vēderā. Es izgāju ārā un sajutu patīkamu atsvaidzinošu gaisu. Vēl labāk man palika, kad autobusu pieturā satiku draudzeni, kura, kā izrādījās, arī brauca uz „Ēnu dienu”. Tas bija brīnišķīgi, jo uz kādu laiku varēja noņemt manu uztraukumu, kamēr mēs braucām kopā. Mēs sarunājāmies, stāstījām viena otrai anekdotes, lai aizmirstu par uztraukumu, jo arī viņa nepalika vienaldzīga pret jauno pieredzi dzīvē. …
