Par pirmo soli Latvijas okupācijai un inkorporācijai var uzskatīt Molotova-Ribentropa pakta un slepena papildu protokola parakstīšanu, kas neapšaubāmi bija prettiesisks.
Kā vienu no nozīmīgākajiem var minēt arī savstarpējās palīdzības līgumus, kurus parakstīja Baltijas valstis ar Padomju Savienību. „1939. gada 28. septembrī Igaunija, bet 5. un 10. oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja uzspiestos savstarpējās palīdzības līgumus. Saskaņā ar šiem līgumiem PSRS ieveda Baltijas valstīs noteiktu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes. Līdz pilnīgai okupācijai šīs valstis zaudēja neitralitāti ārpolitikā, nokļuva PSRS varā un būtībā pārvērtās par tās protektorātiem. Neko daudz šajā ziņā nemainīja pieminētajos līgumos uzsvērtā valstiskās neatkarības atzīšana vai neiejaukšanās pretējās puses iekšējās lietās, kā arī atsaukšanās uz 1920. gada miera līgumiem vai noslēgtajiem neuzbrukšanas līgumiem.”1 Tā arī neko nemainīja Savstarpējas palīdzības pakta noteiktie pamatprincipi, kas pasludināja, ka „šā pakta realizēšana nekādā veida nedrīkst ietekmēt pušu suverēnās tiesības, it īpaši to valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību.”2…
