20. gadsimta piecdesmitajos gados par pasaules avangarda mākslas līderi izvirzījās abstrakcionisms. Abstrakcionisma virziena aizsākumi meklējami jau gadsimta sākuma avangarda mākslā - ekspresionismā un kubismā, līdz ar to abstrakcionismu var iedalīt divos novirzienos: ekspresionisma iespaidā dzimušajā abstraktajā ekspresionismā un ģeometriskajā abstrakcionismā, kas sakņojies kubismā.
Kubisms, noliegdams priekšmetiskās vērtības, no tām tomēr pilnībā neatteicās. Abstrakcionisma mākslinieki gāja vēl tālāk - viņi izkristalizēja savas mākslas koncepciju tik tālu, ka tēlotāja māksla vairs neko neattēloja. Abstrakcionisma virziena ietvaros mākslinieks atteicās vispār no jebkādu priekšmetu vai figūru attēlošanas, tā radot bezpriekšmetisko mākslu. Abstrakcionisti pauda viedokli, ka pasaulē nav nekā reāla un priekšmetiska, kas nebūtu veidots no dažādām vibrācijām un enerģijām, līdz ar to arī mākslai nav jābūt piesaistītai cietam priekšmetiskumam, bet gan jāpauž tā vibrācija, kas veido šo priekšmetiskumu. Tātad mākslā jāataino tas kodols, tās ēteriskās dzīles, kas veido mūsu apkārtējo pasauli…
