R. Blaumanim bija daudz tuvu, sirsnīgu draugu ar kuriem varēja dalīties priekos un bēdās, piemēram, gleznotājs J. Rozentāls, A. Brigadere.
Ar lielu mīlestību rakstnieks rūpējas par jauniem talantiem – K. Skalbi, J. Akurateru un daudziem citiem. Rakstnieks K. Skalbe raksta: ”Man nav gadījies sastapt cilvēku ar tik gaišu un labsirdīgu dvēseli, kāda bija Blaumanim. Blaumanis meklēja draudzību. Draudzībā viņš bija dāvinātājs. Es nezinu cilvēku, kas tā spētu iejusties otra liktenī un dzīvot līdzi citu priekiem un bēdām kā Rūdolfs Blaumanis.”
Daudzas Rūdolfa Blaumaņa vēstules liecina, ka viņš centies audzināt savus jaunos draugus ne tikai par rakstniekiem, bet arī par īstiem cilvēkiem. Iesācējiem viņš aizrāda, ka ar talantu vien nepietiek, ir nepārtraukti un rūpīgi jāstrādā. Redzēdams, ka daži jaunie draugi sāk nodoties dresēšanai, Blaumanis visiem spēkiem cenšas to apkarot.
Viņa attieksme pret alkoholu bija ļoti negatīva un reizēm pat neiecietīga. Tā, piemēram, Rūdolfs Blaumanis pārmet dzeršanu savam audzēknim K. Štrālam. Viņš stingri noprasa: “Un kā stāv pie jums ar dzeršanu!” Kad Štrāls uz to neatbild, Blaumanis ar vēl lielāku stingrību saka: “Es jums neesmu sprediķojis stiprināt savu karakteri. Es prasu kā stāv ar dzeršanu. Uz to jūs turat gudrāku neatbildēt nekā. Jūs neļaunosities, ka es no jūsu klusēšanas taisu nelabu slēdzienu. Un es varu teikt, ka man patiesi sirds sāp, ka jūs ļaujaties saēsties no divām nejēdzīgām kaislībām.”…
