Latvieši laika gaitā bija jutuši, ko nozīme dzīvot lielā diktatora paspārnē. Tautas nacionālās tieksmes un vēlmes tika apspiestas, uzspiesta diktatora valsts kultūra un valoda, vietējiem iedzīvotājiem nedeva darba vakances pārvaldēs, jo tika uzskatīti par neizglītotiem, rīcības un atbildības nespējīgiem, tika padarīti par kalpiem. Tas draudēja ar latviešu nācija izzušanu. Tikai atsevišķi inteliģences pārstāvji, kā jaunstrāvnieki, saprata, ka tikai tauta kopumā ir cīnītāja pret diktatora vienpersonisko varu.
Viens no nacionāli demokrātisko partiju veidošanās faktoriem bija vēlme kļūt neatkarīgiem no cariskās varas, demokrātiskas un autonomas valsts izveidošana.
Pēc februāra revolūcijas, cara krišana un sociāldemokrātu nākšana pie varas, latvieši inteliģence sāka veidot politiskās partijas (LZS, LSDSP ), lai neļautu boļševistiskiem spēkiem īstenot savus mērķus kā tautas „ Pašnoteikšanos,” privātīpašumu iznīcināšanu u.c.…
