Ekonomiskās integrācijas problēmas ES ir kļuvušas tik neatliekamas, izšķirošas un pretrunīgas, ka spēcīgāko ekonomisko spēku līderi (Vācija, Francija un Apvienotā Karaliste) ierosināja jaunajai Komisijai (2004.-2009.gadam) veidot separāta pilnvarotā – Komisijas priekšsēdētāja vietnieka posteni, kura kompetencē būtu uzņēmumu un rūpnieciskās ražošanas problēmas.
1950.gada 9.maijā Roberts Šūmans izveidoja deklarāciju, kas pauda stingru politisku viedokli – 9.maijs tiek atzīmēts kā Eiropas diena. 195.gadā izveidojās „Mazā sešinieka Eiropa” – Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, kas izveidoja arī vienotā tirgus pamatus, bet tikai diviem produktiem. 1957.gada martā šīs pašas valstis turpināju savu sekmīgo darbību un Romā parakstīja Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas savukārt kļuva par pamatu Eiropas ekonomiskajai uzbūvei, tādā veidā nodrošinot sākotnējo platformu tālākai ekonomiskai integrācijai. Šī integrācija virzījās uz priekšu, parakstot vairākus Eiropas līgumus, piemēram, Vienotās Eiropas akts (1967.gada jūlijs), ESL (1993.gada novembris), Amsterdamas līgums (1999.gada maijs) un Nīcas līgums (2003.gada februāris).
Rezultātā ir radušās galvenās ES integrācijas sfēras, kurām bija pārliecinoša ekonomiskā loma: muitas savienība, kopējais tirgus, ekonomiskā un monetārā savienība, kooperācija politiskajās, aizsardzības, iekšējās un juridiskajās lietās.
Par vienu no svarīgākajiem ekonomiskās integrācijas virzieniem kļuva kohēzija, kas paredz harmonisku reģionu attīstību un konverģenci un kas noteica Baltijas valstu ekonomiskās politikas pamatvirzienus.…
Pētot sakarības ar funkcionālo teoriju, ES federālie varas orgāni un institūcijas, kuras atrodas pāri nacionālām robežām (tas tiek dēvēts par supernacionāli), iegūst arvien lielāku varu, kā arī tā attālinās no ES dalībvalstu līmeņa. Tā rezultātā pieaug vara, kuru var izmantot ES institūcijas, it īpaši ES Komisija – gandrīz pilnīgi autonoma no dalībvalstīm. Pēc tam, kad stājās spēkā pēdējie ES līguma (ESL) papildinājumi (1993.gada maijs) pastiprinājās lēmuma pieņemšanas procesa demokrātiskie pamati galvenajās ES institūcijās, piem., Eiropas Parlamentā. Ekonomiskās integrācijas likumdošanas procesā aizvien bija vērojams demokrātijas deficīts, jo likumdošanas bāzi veidoja ES Ministru padome, kuras sastāvā darbojās dalībvalstu „nevēlamie” ministri.
