Šo tēzi pamatoju ar trim argumentiem – no Baznīcas atkrita remdenie kristieši, izvēloties moceklību, kristieši izvēlējās skaistāko nāvi, vajātos kristiešus stiprināja varonīgie svēto mocekļu piemēri un to asins pārdabiskā svētība.
Šo vajāšanu laikā no agrīnās Baznīcas “atsijājās” remdenie un pārāk pasaulīgie kristieši. Baznīcā paliekot tikai radikālajiem ,drosmīgajiem un stiprajiem ticībā, agrīnā Baznīca veidojās kā spēcīga vienība, kurā viens otru atbalstīja, stiprināja ticībā, dalījās visā un palīdzēja, kā arī „dega” par savu ticību. Pāriešana uz dzīvi katakombās neliecina par gļēvulību, bet gan par apdomu.…
