Vērtējums:
Publicēts: 07.12.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 11 vienības
Atsauces: Ir
  • Referāts 'Sods kā audzināšanas metode- vēsturiskā analīze', 1.
  • Referāts 'Sods kā audzināšanas metode- vēsturiskā analīze', 2.
  • Referāts 'Sods kā audzināšanas metode- vēsturiskā analīze', 3.
  • Referāts 'Sods kā audzināšanas metode- vēsturiskā analīze', 4.
  • Referāts 'Sods kā audzināšanas metode- vēsturiskā analīze', 5.
  • Referāts 'Sods kā audzināšanas metode- vēsturiskā analīze', 6.
  • Referāts 'Sods kā audzināšanas metode- vēsturiskā analīze', 7.
Darba fragmentsAizvērt

Sods kā audzināšanas metode.

Mūsdienās aizvien vairāk dažādos izdevumos lasām par sodīšanu kā absolūti nepiemērotu audzināšanas metodi. Jāsaka gan, ka ar sodīšanu katrs saprot kaut ko citu. Cits par sodu uzskata kārtīgu pērienu, bet iepļaukāšanu un uzkliedzienus uzskata par absolūti ikdienišķu un normālu lietu, turpretī citam rājiens vai pat balss pacelšana jau šķiet sods, par fizisku izrēķināšanos nemaz nerunājot.
“Pasaule ir mainījusies, un arī bērni mūsdienās ir citādi. Viņi vairs nereaģē uz iebaidīšanas metodēm. Vecie baiļu iedzīšanas paņēmieni patiesībā vājina vecāku varu- sodīšanas draudi vienīgi izraisa bērna pretestību un liek viņam dumpoties pret vecākiem. ... Šādi līdzekļi vienkārši paralizē viņu vēlmi uzklausīt vecākus un sadarboties,” [1., 24.] uzskata Dž. Grejs.
Dažādi pētījumi ir pierādījuši, ka sodot nevar labot sliktu uzvedību, bet tikai liek bērnam koncentrēties uz vecāku negatīvo attieksmi. “Tieši fizisks sods nostiprina bērnā priekšstatu, ka drīkst kauties un sist. ... Ja strupceļā iedzītie vecāki šķendēsies, noniecinās bērnu, sitīs dūri uz galda, kliegs, tādu uzvedību ar laiku pārņems arī viņu atvase.” [11., 20.]

Diemžēl reālā situācija bieži vien ir pavisam citāda. Lielā daļā ģimeņu sods ir pavisam ikdienišķa lieta. Par laimi fiziska sodīšana nav tik bieži novērojama (kaut gan ir dzirdēti ne mazums gadījumu, kad bērni tiek nežēlīgi piekauti par pavisam nenozīmīgām lietām).
Taču kaunināšana, iedunkāšana, rāšana vai pat “sadošana pa dupsi” tiek uzskatīta par normālu un pat nepieciešamu lietu. Vecāki bieži pat neiedomājas, ka varētu darīt arī savādāk, jo “jāparāda taču, kurš galvenais un jāaplauž radziņi”. Bet pēc tam paši brīnās, kāpēc brālis sit mazajai māsai, kāpēc bērni rauj viens otram mantas no rokām, kliedz, lamājās viens uz otru... . Gadās pat tik absurdas situācijas, kad pieaugušais purina un sit “vainīgo” bērnu un kliedz: “Vai tad tu nezini, ka nedrīkst sist otram!”
Bērni mācās no vecākiem un atdarina tos. Kāds tad ir šādu vecāku piemērs? Bērns nemaz nezin, ka var konfliktus risināt daudz mierīgākā ceļā, jo neko tādu nav redzējis. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants