Visā milzīgajā augu valsts, dzīvnieku un mikroorganismu daudzveidībā atklāta uzbūves vienotība. Tā izpauža kā bioloģiska elementāra vienība - šūna, kas ir gandrīz visu organismu uzbūves un attīstības pamatā. Organismu sruktūras vienotība ir viena no svarīgākajām vispārbioloģiskajām likumsakarībām, kas liecina par organiskās pasaules kopējo izcelšanos.
Šūnas atklāja pēc tam, kad XVII gs. tika izgudrots mikroskops. Pirmo reizi šūnas novēroja 1665.gadā angļu zinātnieks R. Huks, aplūkojot mikroskopā plānu korķa griezumu. Viņa saskatītās struktūras īstenībā bija nedzīvu šūnu celulozes apvalki. Šos apvalkus un to aptvertos dobumus viņš nosauca par šūnām (gr. kytos, lat. - cellula). Daudzu zinātnieku pētījumi par šūnu uzbūvi noslēdzās ar šūnu teorijas radīšanu. Vācu botāniķis M. Šleiders (1838) un un zoologs T. Švāns (1839) uz bagātīga citu zinātnieku un personisko pētijumu pamata pierādīja, ka šūna ir visu dzīvo organismu pamatvienība.
Organismu vairošanās ir viens no svarīgakajiem procesiem dzīvajā dabā. Vielu un enerģijas piegāde organismam (barošanās, fotosintēze, ūdens un skābekļa piegāde) nodrošina tā dzīvību, bet vairošanās nosaka sugas eksistenci, iespējamību palielināt sugas indivīdu skaitu, nodrošina to, lai atsevišķi dzīvās dabas sugu pārtāvji neizmirtu un sugas pastāvēšanu daudzās paaudzēs. Organismu vairošanās nodrošina dzīvības nepārtrauktību. Vairošanās funkcija saistīta ar iedzimtību un mainību, ar visas dzīvās dabas evolūciju, attīstību. …
