Nāves ētika

Lai ko persona būtu izdarījusi, tā nenoraksta visu cilvēka mūžu. Vienmēr pastāv iespēja mainīties un nožēlot. „Tiesības dzīvot, kas sakrīt ar iespēju izpirkt vainu, ir jebkura cilvēka, pat vissliktākā, dabiskas tiesības. Nevienam no mums nav tiesību zaudēt ticību cilvēkam līdz viņa nāvei, tikai pēc tās dzīvi var uzskatīti par likteni un pasludināt par to galīgu spriedumu. Sodīt cilvēku ar augstāko soda mēru līdz viņa nāvei nav mūsu varā.”(1.153.lpp.) Šis Albēra Kamī viedoklis sakrīt ar Bībelē rakstīto „Tev nebūs nokaut”. Cilvēks nav tiesīgs izlemt kam mirt un, kam dzīvot, un tas nav saistīts tikai pret cilvēkiem attiecināmo nāvessodu, bet arī pret dzīvnieku nokaušanu savas baudas nolūkos. Nāvessods ir sava veida bauda, jo cilvēks atriebjas, kas viņam sagādā prieku, taču nāvessods pret dzīvnieku nav ne par matu labāks, tam nav nekāda iemesla, dzīvnieks nav darījis neko sliktu, vienkārši cilvēks kļūst vājš savu baudu priekša.
„Valdnieki centās iebiedēt tautu ar pazemojošām izrādēm.”(1.153.lpp.) Ar sodu nav iespējams pievērst cilvēku tikumam, bet vienīgi iebiedēt to. Iebiedēšana nebūt nenozīmē izvairīšanos no nozieguma izdarīšanas, gluži pretēji tas liek cilvēkam vairāk piedomāt pie nozieguma, lai viņš netiktu sodīts. Jo vairāk cilvēks domā par noziegumu, jo mazāk pievēršas tikumam.

Secinājumi
Daļa cilvēku nāvē meklē netaisnību izskaidrojumu vai cerību, ka tas reiz mainīsies. Citai cilvēku grupai savukārt nāve palīdz atrast dzīves jēgu un liek meklēt tās piepildījumu. Daļa sevi ir noskaņojuši nedomāt par nāvi, jo mēs tāpat ar to nespējam saskarties aci pret aci un nāve ir bez sajūtu stāvoklis Taču jebkurš cilvēks varētu izteikt viedokli par nāvi un iedalīt sevi kādā no minētajām grupām. Vienaldzīgo nav, jo mēs apzināmies, ka ikkatrs no mums, kas esam dzīvi reiz saskarsimies ar nepielūdzamo nāvi.

…