19. gs. Itālijā vēl tika plaši izmantots bērnu darbs, sievietes saņēma mazu atalgojumu.lielākā daļa iedzīvotāju bija analfabēti. Audzināšana un pirmsskolas izglītība bija vietējo pārvalžu rokās, kuras izglītības sasniegšanā bija maz ieinteresētas. Neizglītotība bija lielā mērā saistīta arī ar sabiedrībā valdošajiem aizspriedumiem. Skolas pārsvarā atradās tām nepiemērotās vietās- staļļos un tamlīdzīgās vietās, trūka arī mācību materiālu. Skolotājiem trūka autoritātes, tāpēc draudzēs nebija intereses par skolām. Kā mācību metode tika izmantota iekalšana.
Marija Montisori piedzima 1870.gada 31.augustā grāmatveža Alesandro Montesori un izglītotas Nillea Stopani ģimenē. Vecāki viņai nodrošināja iespēju augt pašpārliecinātai, izglītotai, veidot karjeru. Marija Monesori bija pirmā sieviete Itālijā, kura studēja medicīnu, un 1896.gadā viņa iesniedza doktora darbu psihiatrijā un ieguva grādu.Strādājot Romas universitātes psihiatriskajā slimnīcā, un tur, apmeklējot vājprātīgo bērnu iestādes un meklējot bērnus,kuri būtu piemēriti pētījumiem, viņa guva ierosmi interesei par bērniem invalīdiem.Marija Montesori iespaidojās arī no daudzu tā laika pedagogu darbiem, it īpaši Larija Segēna darbiem, kur viņš izteica domu, ka garīgi traucējumi ne vienmēr ir medicīniska, bet gan bieži vien pedagoģiska problēma. Drīz tika atvērta skola, kuras direktore bija Marija Montesori un kura tika iekārtota kā mācību klīnika. Marijas Montesori darba rezultātā slimie bērni valsts eksāmenus nokārtoja tik pat labi kā bērni no parastām skolām. Taču Marijas Montesori interese pievērsās normāliem bērniem, un viņa no skolas aizgāja, lai 1907.gadā dibinātu “Bērnu māju” strādnieku bērniem Romas San Lorenco kvartālā.…
