Ja seno laiku cilvēks ar laika mašīnas palīdzību būtu nokļuvis XX gs., viņš justos tāpat kā mēs, skatoties kādu filmu par amfībijām. Tik straujš, dinamisks, trauksmains, interesants, dažāds, sašķelts, agresīvs, vardarbīgs, nabadzīgs, nedrošs, panisks, nepastāvīgs ir redzētais.
Laikā no XX līdz XXI gs. cilvēks un telpa ir izpaudušies plašā izjūtu un krāsu spektrā. Cilvēce ir piedzīvojusi milzīgas pārmaiņas, vēloties radīt pilnīgi atšķirīgu no citiem gadsimtiem pasauli, tikai laiks ir bijis nepielūdzams un uzņēmis arvien straujākus tempus. Pat tik tālu, ja kāds šodien gribētu apstāties, lai mazliet atvilktu elpu, viņam būtu grūti atgriezties, jo izietu no aprites. Tādā skrējienā cilvēkam vairs nav laika apdomāties, kāpēc viņš kaut ko dara. Nav laika padomāt par patiesām dzīves vērtībām. Cilvēks ir pieradis pie kustības un ir kļuvis no tās atkarīgs. Būtībā tas ir laiks, ka visu noteicošais ir tikai ātrums. Nekā cita vairs nav.
Gadsimta sākums iezīmējams ar milzīgu tehnisku progresu, kas kardināli mainīja cilvēku, viņa atrašanās vietu un laikam lika uzņemt tempu. Savukārt šīsdienas pasaules ainu dēvē par informācijas laikmetu, kurā dzīvo informācijas sabiedrība un kurai ir mainījušies priekšstati par kultūras vērtībām. Lai tās izvērtētu, kultūras vērtībām vajag pretstatīt cilvēku kā to nesēju un viņa attieksmi, kā arī šī laika zīmes, simbolus un mitoloģiju. Pat cilvēks vairs nav centrā, jo nav jau paša centra.
…
