Es uzskatu, ka līdz Lisabonas līgumam Eiropas Savienības likumdošanas procedūrā lielā mērā bija vērojamas starpvaldību teorijas iezīmes. Intergovermentālisti uzskata, ka valsts galvenā prioritāte ir savu interešu aizstāvība. Tāpat tie uzsver, ka valdību intereses dažādās jomās ir atšķirīgas. Tas īpaši atspoguļojās lēmumu pieņemšanas procesā līdz Lisabonas līgumam. Valstis nespēja vienoties un rast kompromisu, jo katra vēlējās palikt pie saviem mērķiem un vajadzībām. Savukārt, pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā intergovermentālisms ES institūcijās un lēmumu pieņemšanas procesā samazinās.
Vēl viens jauninājums lēmumu pieņemšanā ir dzelteno un oranžo kartīšu sistēmas ieviešana nacionālajos parlamentos. Tas nozīmē, ka likumprojekts pirms tā apstiprināšanas tiek izsūtīts nacionālajiem parlamentiem. Nacionālie parlamenti šo projektu izskata un balso. Ja šis likumprojekts parlamentu apmierina tie nobalso par to, ja tas neapmierina parlamentam ir tiesības „pacelt” dzelteno kartīti. Šādā gadījumā iebildumi tiek izskatīti un, ja iebildumus izsaka noteikts skaits valstu parlamentu, tiek strādāts pie problēmas risināšanas.
Šāda nacionālo parlamentu varas palielināšana ir pilnīgā pretrunā ar federālistu teoriju. Kuri uzskata, ka nacionālā loma ir jāsamazina. Tajā pašā laikā šeit redzamas starpvaldību teorijas iezīmes. Kura uzskata, ka nacionālo valdību loma ir jāpalielina.
…
