Visspilgtāk atmiņā man palika Marinas Abramovičas un Ulaja… performance? Kur viņi gāja 3 mēnešus viens otram pretī pa Lielo Ķīnas mūri, jo tad man daudz kas pēkšņi palika skaidrs, it īpaši tad, kad viņa teica, ka no sākuma tiecās tik pēc otra cilvēka, gaidās, bet tad ceļa laikā, tam kļūstot sarežģītākam, svarīgākas kļuva sevis paša intereses un nevis otra vai abu būšana kopā - galvenais mūsu izdzīvošanai tomēr beigu beigās esam mēs paši un mūsu vajadzības, un mēs neesam atkarīgi no savas otras pusītes, lai gan tā var mūsu dzīvi padarīt krāšņāku, kamdēļ tam var tik ļoti pieķerties, un vēl citas atziņas. Spilgtākie tēli, varētu teikt, arī bija šie divi cilvēki, jo viņi izlika, tā teikt, apskatei, tītri sevis pašus, kā mākslu. Vispār interesanti, kā viņiem, it īpaši Marinai, ienāk prātā tādas idejas. It kā viņa ļautos pilnīgai radošai plūsmai bez robežām, aizspriedumiem, ar pilnīgu autentiskumu… …
