Taisnīgums ir centrālā politikas filozofijas problēma kopš tās
rašanās. Jau antīkajā sabiedrībā politiskie domātāji raksturoja “labu “ sabiedrību kā “taisnīgu “ sabiedrību. “Taisnīgums “ ir morālā kategorija –kas ir taisnīgs ir arī labs no morālā viedokļa, turpretim, nosaucot kaut ko par netaisnīgu, mēs apzīmējam to arī par sliktu morālajā nozīmē. Taisnīgā sabiedrībā katrs saņem, ko pelnījis, taisnīgums – tā ir atbilstība starp došanu un ņemšanu, tāds sabiedrības izkārtojums, kura ietvaros realizējas visu citu tikumisko principu izkārtojums.
Vienu no pirmajiem izvērstiem taisnīguma problēmas aplūkojumiem sniedz Platons dialogā “Valsts “. Dialogā attēlota Sokrata diskusija ar viņa draugiem. Vienam taisnīgums ir nauda un labklājība, citam taisnīgums ir parādu atdošana, trešajam taisnīgums ir – dot katram, kas viņam pienākas un, visbeidzot, parādās arī priekšstats, ka taisnīgums ir tas, kas stiprajam izdevīgs. Turpretim pats Sokrats parāda katras iepriekšminētās taisnīguma izpratnes vienpusību, saista taisnīgumu ar ideālo valsti, kur katrs ir savā vietā, dod valstij atbilstoši savām spējām un saņem atbilstoši saviem nopelniem.…
