“Zini, es iedomājos, ka visi mazi bērni rotaļājās rudzu laukā. Tūkstošiem mazu bērnu, un tuvumā nav neviena cilvēka - neviena pieauguša, tikai es. Un es esmu tādas stāvas, stāvas kraujas malā. Un man jānotver ikviens, kas grasās krist lejā, – saproti, viņi draiskojas un neskatās, uz kurieni skrien, un tad man jāpiesteidzas klāt un jāpasargā viņi, lai neviens nenokrīt lejā no kraujas. Tas ir viss mans darbs. Es esmu sargātājs rudzu laukā.” Te uzskatāmi parādās Holdena vēlme palīdzēt vājākajiem. Un viņš novērtē spēju būt drosmīgam, centīgam arī citos cilvēkos.
Šis romāns ir tik prasmīgi uzrakstīts no Holdena Kolfīlda skatījuma, ka lasītājam rodas reālistisks priekšstats par pretrunu plosītā jaunieša domām. Manuprāt, tieši tas ļauj šo dīvaino puisi asociēt ar sevi katram lasītājam, jo ikviens no mums taču nav spējīgs simtprocentīgi iekļauties sabiedrībā, brīžiem jūtas nokaitināts, dusmīgs vai apjucis, bet brīžiem – pilns mīlestības un līdzcietības pret apkārtējiem. Manas pārdomas pēc šī romāna izlasīšanas ir, ka šis darbs jālasa starp rindām, vienlaikus cenšoties izprast autora slēptos zemtekstus, kas rosina lasītāju domāt un katram pašam meklēt savu dzīves piepildījumu.
…
