Es patiesi Tevi mīlu no visas sirds. Kaut gan, mana sirds vairāk sāp par Tevi, nekā priecājas.
Man priežu meži Tavi mīļi, ar sveķu smaržu, kas aizved tālās bērnības sajūtās.
Bet sirds mana sāpēs smeldz, kad santīmus lūdz sirma sieva pārsimt metrus no Saeimas nama, kur likumus pieņem un groza, tikai ne viņai par labu.
Un tu, mana pārgalvīgā Gauja, ar ievām reibinošām Siguldā, allaž manai dvēselei mīļumu nes.
Bet, kamēr Tavos krastos bites pār vizbuļu ziediem san, kāds vīrs mazu meiteni piesmej un nomaitā.
Protams, arī tu man dārga - vārdu meistariem apdziedātā likteņupe Daugava -
kuras dzelmē it kā Lāčplēsis ar Melno cīnās.
…
