Agresija mūsdienās ir ļoti aktuāla tēma, kurai būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Agresija kā varas, spēka izmantošana ir sastopama visapkārt mums. 21.gadsimta sākumā ar militāra spēka palīdzību tiek risināti konflikti Balkānos, Tuvajos Austrumos, Aizkaukāzā . Arī noziedzības līmenis ir augsts. Televīzijā un presē bieži tiek aprakstīti agresijas akti ģimenēs. Agresija ir plaši satopama gan personiskā, šauras saskarsmes līmenī, gan visas pasaules mērogā.
Vardarbības vilnis ienāk arī Latvijā. 2002. gada nogalē 2 pusaudži savainoti ar pneimatiskajiem ieročiem. [2]
Latviju pāršalca nepatīkama vēsts, ka 2001. gada 21.janvārī, izdarot 4 dūrienus ar nazīti, paralēlklases skolēns sadūra 8. klases skolēnu. Nelaime notikusi pusdienas pārtraukumā skolas garderobē, un abu zēnu strīdi jau bija risinājušies iepriekš. L. Pakalniņa uzskata, ka mierinājums, ka no ļoti asiņainām traģēdijām skolās mūs šķir okeāns, varbūt tomēr izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu bērni ir prātīgāki, bet ar to, ka viņiem vēl pagaidām nav tik viegli pieejami ieroči, tāpēc nākas ķerties pie nazīšiem un dakšiņām. [ 3]
Šāda veida satraucošu notikumu iespaidā sabiedrība sāk pievērst uzmanību vardarbības pieauguma cēloņiem un to novēršanai.
Palielinoties vardarbībai, agresivitātei, jāpieņem, ka tās ir vienas no nopietnākajām problēmām ar ko šodien saskaras mūsu cilvēce. Mums ir jāsāk domāt: kādēļ pusaudži un ne tikai viņi rīkojas agresīvi, kas nosaka to kā mums rīkoties konkrētā situācijā, kas būtu jādara, lai samazinātu vardarbības attīstību mūsu ģimenēs un arī skolā?…
