Cvetajevas izpratnē, novietojot Puškina pieminekli zem Maskavas pelēkajām debesīm akmens stabu un ķēžu virknes ielokā, tas kļūst par simbolu brīvajai stihijai, kas tiecas pārvarēt nospraustās robežas. Cvetajeva to raksturo kā “pieminekli brīvībai- nebrīvei- stihijai- liktenim un ģēnija galējai uzvarai- Puškinam, kas paceļas pāri ķēdēm.” Līdz ar šādas uztveres veidošanos par Puškina pieminekļa melnā krāsa kļūst par brīva stihiskuma raksturotāju gan meitenes pasaules skatījumā, gan arī jau pieaugušās rakstnieces veidotajā tēlojumā. Gan autores es= lirisko varoni, gan es= rakstnieci saista un fascinē melnais, brīvais. Musja lasa Puškina “ Čigānus”, un gan kā liriskā varone, gan tēlojumu fiksējošā rakstniece sajūsminās par Aļeko, jo viņš- “melnais čigāns, tumšais čigāns”. Pasakā par vilku un jēriņu meitene nevis jūt līdzi baltajam, nevainīgajam jēriņam, bet simpatizē tumšā meža tumšajam vilkam. Arī Puškina kopoto rakstu sējumus Musja lasa slepus- tumsā. Tumsa, melnais kļūst par radošā gara attīstības laboratoriju. Vienlaikus caur melnās krāsas simboliku meitene attīsta ne tikai garu, bet arī emociju pasauli, veidojot definētu izpratni par mīlestības jēdzienu. Kā sava veida sintezējošais elements šeit kalpo jūra. …
