Vēlo viduslaiku pilsētām bija raksturīga blīva apbūve. Centrā parasti bija tirgus laukums, kur atradās rātsnams, kā arī galvenā pilsētas baznīca tirgus laukuma tuvumā. Baznīca pildīja ne tikai dievnama funkcijas. Pilsētas iedzīvotāji tajā pulcējās arī svētku gadījumos un tur tika nolasīti
arī svarīgi paziņojumi. Ap bruģēto pilsētas laukumu atradās bagāto tirgotāju mājas, šķērsielās apmetās amatnieki. Senākajās Eiropas pilsētās uz to norāda ielu nosaukumi, arī Rīgā, piemēram, Aldaru iela, Miesnieku iela u.c. Nabadzīgākie pilsētu kvartāli atradās mūra tuvumā. [2.]
Šaurajās ieliņās nebija ne apgaismojums, ne bruģis, ne kanalizācija. Reizēm uz ielām krājās dubļu un atkritumu kaudzes, un lietus laikā peļķes. Vēlajos viduslaikos tika uzlikts sods par mēslošanu pilsētā, tika ieviesta atkritumu izvešana. Bieži šos atkritumus iegāza tuvākajā upē, kas piesārņoja vidi un dzeramo ūdeni. Bažas radīja arī dzeramā ūdens kvalitāte, kas pazeminājās, jo ilgstoši netīrītas notekas piesārņoja gruntsūdeņus. Pa ielām staigāja arī dzīvnieki, piemēram, cūkas, aitas,
kazas un govis.…
